Aizgādības tiesību aprobežošana un atņemšana

Jēdziens ”aizgādība” Latvijas Republikas tiesību aktos tika definēts tikai 2002. gada beigās, kad 2002. gada 12. decembrī Civillikumā tika izdarīti grozījumi.
Latvijas Republikas Civillikuma 177. pants nosaka, ka aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Savukārt, bērna aprūpe, kā tas noteikts Civillikuma 177. pantā nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un izglītošanu, un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Tātad varam secināt, ka aizgādības tiesību jēdziens iekļauj sevī aprūpes tiesību jēdzienu.
Civillikums nosaka arī to, ka bērns vecāku aizgādībā atrodas līdz pilngadības sasniegšanai. Vecākiem dzīvojot kopā, tie aizgādību īsteno kopīgi, bet, ja vecāki dzīvo šķirti, viņi var arī uz savstarpējas vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata, izlemt, kurš no vecākiem realizēs aizgādību. Uz aizgādības tiesību pamata tēvs un māte ir sava nepilngadīgā bērns aizbildņi. (Civillikuma 222.r.
”Konvencija par bērna tiesībām” pirmajā pantā dod definējumu jēdzienam bērns: ”par bērnu tiek atzīta katra cilvēcīga būtne līdz 18 gadu sasniegšanai, ja piemērojot likumu konkrētajam bērnam, viņš nav sasniedzis pilngadību ātrāk”. Savukārt, piemēram, Krievijas Civilkodekss bērnu definē kā ”personu, kura vēl nav sasniegusi 18 gadu vecumu”. Latvijas Republikas Civillikums 177. panta pirmajā daļā nosaka, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā.
Un, savukārt, Civillikuma 219. pants nosaka, ka ”nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu”, turklāt, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu, ja tam ir sevišķi svarīgi iemesli un nepilngadīgais ir sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu.…