Kenterberijas Anselms (1033-1109) darbā Proslogion izvirza Dieva pierādījuma argumentu, ko Kants vēlāk nodēvējis par ontoloģisko argumentu. Tā pamatā ir ideja, ka Dievs - tas, par ko nekas lielāks nav iedomājams, - ir iespējams ne vien prātā, bet eksistē arī reāli, tā kā reāli eksistējošais ir lielāks par tikai prātā esošo. Kā Anselms pats norāda, šis arguments balstās ticībā, tādēļ, manuprāt, arī argumenta patiesuma gadījumā darbojas konkrētās ticības ietvaros vienīgi kā iekšēja nepretrunīguma rādītājs, tomēr argumentu ir vērts analizēt tā struktūras dēļ. 11.gadsimta benediktiešu mūks Gaunilons ir viens no šī argumenta daudzajiem kritiķiem - Liber pro Insipiente viņš raksta, ka, pirmkārt, par Dievu nevajadzētu domāt kā par prātā esošu un, otrkārt, Anselma argumentācijas gaitas izmantošana noved pie dažādām neticamām sekām. …
