„Bet ko līdzēja ģērba kuplums, gludi atsukātas cirtas, glīti tīkliņā iesietais matu mezgls, miers, kādā mazās, baltās rokas saliktas dusēja klēpī... Šī rātnība tikai ar pūlēm slēpa viņas patieso, nevaldāmo dabu. Zaļajās acīs mirdzēja spītība un dzīves alkas, kaut arī smalkās manieres un cienīgā poza ar to nesaderējās. Šādi izturēties viņu bija radinājusi māte ar savām laipnajām pamācībām un aukle ar saviem daudz stingrākajiem aizrādījumiem. Bet acis bija viņas pašas.” (1)
Šis nelielais citāts spilgti attēlo Margaretas Mičelas grāmatas „Vējiem līdzi” galvenās varones – Skārletas būtību. Viņa bija tāda, kādas sievietes tajos laikos nedrīkstēja būt – dumpīga, nesavaldīga, bet galvenais – gudra. Šīs īpašības Skārletu pavadīja visu viņas mūžu, ietekmējot daudzus viņas lēmumus gan palīdzot viņai izdzīvot, gan nodarot ne mazums postu.
Skārleta bija ļoti emocionāls un impulsīvs cilvēks, un viņa nebaidījās savas emocijas izrādīt. Skārletas impulsivitāte visvairāk izpaudās situācijās, kad viņa satikās vai sarunājās ar Retu Batleru. Dusmām gūstot virsroku, Skārleta pārsvarā acumirklīgi pakļāvās viņa provokācijai, tajā brīdī nedomājot ne par savu reputāciju, ne sabiedrības attieksmi. Tātad var secināt, ka Skārleta bija ļoti drosmīga. Viņa nebaidījās no tā laika sabiedrības nosodošās attieksmes, un viņa arī nebaidījās viena pati ar slimu sievieti un mazu bērnu ratos braukt uz mājām kara laikā garām divām armijām, nezinot, vai mājas vietā vairs nebūs palikušas tikai krāsmatas.…
