Ojāra Vācieša dzejoļu krājumā „Aiz simtās slāpes” ir iekļauti daudzi dažādi dzejoļi, kuriem ir diezgan atšķirīgas tēmas. Taču vairums šo dzejoļu vēsta par ilgošanos pēc kaut kā, kas atbilst dzejoļa krājuma nosaukumam. Tāpēc dzejoļa krājuma moto varētu būt šāds: „Meklējot es ilgu tāles, atdūros aiz senas slāpes.” Moto pauž to, kā autors „jūtas” šajā dzejoļu krājumā: apdzejo un apbrīno dabu, stāsta par apspiestību, atmiņām un meklē tam visam zāles, kas visspilgtāk atklājas dzejolī „Rindas par zālēm”:
„Kad es biju saslimis pēc tāles,
Nelīdzēja sirdij uzlikts žņaugs.
Gudrākais no dakteriem
Man izrakstīja jūras zāles,”
…
