Nobeigums
Dažiem tagad liekas smieklīgi, kad runājam pat tautas pedagoģiju folklorā, citiem tie liekas tādi māņi, kā absurds – ka sevi tā var iespaidot un audzināt citus, taču vienu pēc autora domām var apgalvot droši, proti, folklorai – tāpat kā valodai – ilgus gadsimtus bija galvenā nozīme latviešu nacionālās identitātes saglabāšanā.
Audzināšanā savu lomu spēlēja kā tautasdziesmas un pasakas, tā arī mīklas, sakāmvārdi un parunas., piemēram, minot mīklas, cilvēki vingrināja domāšanu, attīstīja prātu, mācījās vērot un vērtēt, salīdzināt.
Pēc autora domām latviešu tautas folklorā tiek paustas sekojošas idejas par audzināšanu:
• Pati audzināšana jāievirza tā, lai jaunā paaudze būt ieinteresēt mācīties un uzkrāt gudrību.
• Tiek aprakstītas daudzas idejas par darba tikuma audzināšanu.
• Tiek norādīts, ka bērni ir gan jāslavē, gan jābar, ja tas nepieciešams.
• Audzināšanā valdīja stingrība, prasīgums.
Rakstot darbu autors nonāca pie vairākiem secinājumiem:
• Visi folkloras veidi sniedz liecību par galvenajām idejām un atziņām, kas noteica bērnu audzināšanu latviešu tautas ģimenēs.
• Latviešu tautas folklora ir nepamatoti aizmirsta no mūsdienu latviešu puses, jo, pēc autora domām tā saucamo tautas pedagoģiju arī kā senatnē, tā arī mūsdienās var sekmīgi izmantot bērnu audzināšanā.
• Tautas folklora māca, audzina, skolo par visu: cilvēka dzīvi, ģimeni, mūžu, darbu, darba tikumu, tēvzemi, laimi, valodu, godiem u.t.t.
…
