Tiesību klasifikācijas uzdevums ir palīdzēt atklāt principus, uz kuriem balstās atsevišķas tiesību nozares, lai varētu tos izmantot tiesību interpretācijā. Eiropas kontinentālajā lokā vispār pieņemta klasifikācija, kas atkal tiek lietota arī Latvijas tiesību jaunradē un praksē, tiesības iedala divās lielākās grupās: publiskajās (jus publicum) un privātajās (jus privatum).
Tiesību dalījums balstās uz pamatideju, ka cilvēks uzstājas tiesiskā dzīvē nevien kā privātpersona, kā atsevišķs indivīds ar savām atsevišķām prasībām un interesēm, bet arī kā sabiedrības loceklis. Šim iedalījumam ir būtiska nozīme, jo abi tiesību atzari balstās uz dažādiem principiem. Tiesību dalījums privātajās un publiskajās tiesībās skar tādas svarīgas cilvēka – sabiedrības locekļa esamības izpausmes – kā personas brīvības un tās ierobežošanas attiecības, tanī skaitā, personiskās dzīves neaizskaramība. Atšķirīgo principu atšķiršana un ievērošana nodrošina publiskās varas funkcionēšanu atbilstoši tiesiskas demokrātiskas valsts prasībām, kā arī indivīdu maksimālas brīvības nodrošināšanu privāttiesiskajās attiecībās.
Vārds “publisks” cēlies no latīņu vārda “publicus”, kas nozīmē ”sabiedrisks, vispārīgs, atklāts”. Juridiskā nozīmē – tiesību izpratne, kas atšķiras ar īpašu priekšstatu par tiesībām. Tā nav aktu vai normu summa, tā ir drīzāk tiesību specifikas viengabalaina izpratne sabiedriski nozīmīgā sfērā t.i., tādā sfērā, no kuras ir atkarīgas sabiedrības, valsts, organizēto grupu, koorporāciju, apvienību un pilsoņu eksistence, funkcionēšana un attīstība.…
