Katram indivīdam ir tiesības izvēlēties sevu ģimenes ārstu pie kura doties un uzticēt savas slimības un to ārstēšanu. Pastāv arī tiesības pārreģistrēties pie cita ģimenes ārsta, ja esošais mūs neapmierina un ir radušās domstarpības. Ģimenes ārsts var sniegt arī veselības aprūpi ne tikai dotajā darba vietā, bet arī ārpus tās, ja ir vienošanās ar pašu pacientu. Ģimenes ārstam ir jābūt visplašākām zināšanām, bet ne tik dziļām noteiktā specifikā. Viņa uzdevums ir saprast, kāda ir pamatsaslimšana, vai pie kādiem specialistiem pacientu turpmāk jāsūta. Ģimenes ārsts ir vienīgais ārsts, kura rīcībā ir visa informācija par pacienta veselības stāvokli. ģimenes ārsts apkopo pacienta saņemtos citu speciālistu konsultāciju atzinumus, laboratorisko u.c. izmeklējumu slēdzienus, saglabājot šos datus pacienta ambulatorajā kartiņā. Arī veselības aprūpes kvalitāte sevī ietver ne tikai finansiālo un materiālo resursu
pieejamību, bet arī cilvēkresursus. “2001.gadā kopējais ārstu skaits, salīdzinot ar
2000.gadu, samazinājies par 386 ārstiem. Ģimenes ārstu skaits ir stabilizējies, 2001.gadā palielinoties par 4, salīdzinājumam 2000.gadā ārstu skaita pieaugums
bija 165. Pēdējo piecu gadu laikā par 12,1% samazinājies ārstniecības personu ar vidējo medicīnisko izglītību skaits, tai skaitā, 2001.gadā tas samazinājies par 282 jeb 1,9%, salīdzinot ar 2000.gadu.”
…
