Neapšaubāmi vien no zīmīgākām, dziļākām un ietekmīgākām Nīcšes nodevām Rietumnieciskajai domāšanai ir viņa ‘varasgribas’ (Wille zur Macht) koncepts. Nīčem patiešām jebkurš, jebkas, kas ir „dzīvs”, kļūst par nelokāmās un suprīmas gribas manifestāticiju. Darbā „Viņpus laba un ļauna” viņš apgalvo: „Dzīvās būtnes cenšas visām varītēm izlādēt savu spēku – dzīvē pati ir varas griba.”
Nīcšem varasgriba uztur absolūtās vērtības. Varasgribas pieņemšana tās visās sublīmajās manifestācijās (gan skaistajā, gan neglītajā) ir pamatā nīcšiāniskajam modus vivendi. Mums ir viegli pieņemt varasgribas aspektus, kas balstīti kultūrvēsturiskā pieredzes formu sistēmā kā ‘pozitīvi’, ‘pozitīvas kategorijas’ – ‘labais’. Faustiskajam pamats nav. Tās ir iestrādātas pozitīvās kategorijas, kuru pozitivitāte nekādā mērā nav pozitīva, kā vienīgi „līdz šim bez mazākās svārstīšanās un šaubām „labais” ir atzīts par augstvērtīgāku nekā „ļaunais”, atzīs par augstvērtīgāku no veicinājuma, derīguma, auglīguma viedokļa attiecība pret cilvēku vispār.” Iespējams tas ir tā iemesla dēļ, ka Nīcše iziet viņpus sava nospraustā uzstādījuma. Katrā nākamajā savu grāmatu nodaļā Nīcše uzsver varasgribas nepatīkamās iezīmes. Visa dzīve ir varasgribas rezultāts, uzsver Nīcše, tā ir vara vadīt, valdīt, uzraudzīt, un vērst gribu uz citiem.
…
