18. un 19.gs. sākās industriālā revolūcija, kā rezultātā strauji pieauga produktivitāte, jo palielinājās tehnoloģiju izmantojums darbā un mašīnas aizstāja daļu roku darbu. Veidojās fabrikas, kuru īpašnieki bieži vien kļuva bagāti uz strādnieku algu rēķina, kuri strādāja smagu darbu apmēram 14 stundas dienā par zemu atalgojumu. Tāpēc ar laiku radās nepieciešamība pēc darba produktivitātes pētīšanas un uzlabošanas un līdz ar to radās dažādas teorijas. Vieni no vadošajiem teorētiķiem bija Frederiks Teilors un Anrī Faijols, kuru teorijas bija sava laika risinājumi problēmai.
Darba produktivitātes pētīšanai un uzlabošanai veltīja daudz laika amerikāņu inženieris un zinātnieks Frederiks Teilors (1856-1915), kuram vēl pieder virkne tehnisku izgudrojumu. Viņš ir radījis zinātniskās vadības teoriju, kā arī Teilors, pamatojoties uz praktisku pieredzi un sadarbībā ar mediķiem, izstrādājis ražošanas efektivitātes modeli un konkrēta darba izpildes modelis. Tie balstās uz universāliem principiem ,kā strādājošo atlasi, strādājošo darbības izpēti un apmācību, darba specializāciju, atalgojuma svarīgumu un atbildības sadalīšanu. Teilora teorijas rezultāts saistīts ar fiziskā darba izmantošanas intensitātes palielināšanu.
…
