Jānis Poruks ir teicis, ka mūsu dvēselē ir viss tas pats, ko mēs meklējam pie citiem. Es atļaušos papildināt, ka mūsu dvēselē ir viss tas, ko mēs rādām citiem, viss tas, kam mēs ticam, viss tas, kas mums liek izrādīt mūsu sajūtas, viss tas, kā dēļ mēs tās atklājam. Dvēsele spēj just, domāt, apzināties sevi. Tāpat kā žesti atklāj mūsu ārējo pasaules dabu, tā dvēsele nosaka cilvēka iekšējo pasauli. Tāpat kā mēs nespējam kontrolēt mūsu mīmiku, tikpat neiespējami ir uztvert dvēseles stāvokli kā kaut ko kontrolējamu. Dvēsele ir kaut kas augstāk stāvošs, kas mums palīdz atklāt mūsu personību, raksturu, tās dēļ mēs atšķiramies cits no cita. Dvēseles pasaule mijiedarbojas ar ārpasauli caur mūsu acīm, kas ir dvēseles spogulis, caur smaidu, kas parāda dvēseles apmierinātību, caur mīmiku, ar kuru pauž savas sajūtas, caur žestiem, kas palīdz mums saprast vienam otru. Dvēsele sajūt emocijas, kuras izpaužas caur mūsu ķermeni. Dvēsele meklē sev līdzīgo dvēseli un līdz ar to nosaka, kas cilvēkam patīk - smaržas, dzīvesveids, attieksme. Dvēsele ir tā, kas ilgojas un nevēlas kādu pazaudēt, kura sūta un izrāda emocijas caur mūsu ķermeni.…
