Konfūcisms
Viens no svarīgiem virzieniem Ķīnas filozofijas attīstībā. Pamatlicējs ir Konfūcijs. Literatūrā viņu bieži sauc par Kundzi, kas nozīmē skolotājs Kun. Galvenais viņa mācības avots ir grāmata „Luņjui” („Pārrunas un spriedumi”).
Konfūciju mazāk interesē materiālās pasaules un kosmosa problēmas atšķirībā no Ķīnas filozofijas pirmā perioda. Kaut gan „Debesu” kategorija priekš viņa ir pamatkategorija, tomēr Debesis – ir jau ne tikai dabas daļa, bet pirmkārt – augstākā garīgā noteicoša vara un augstākais garīgais noteicošais spēks. Tāpēc, kā saka Konfūcijs: „Kas ir nogrēkojies Debesu priekšā, tam nebūs kam lūgties”.
Savā mācībā Konfūcijs izceļ cilvēku , viņa prāta un tikumisku attīstību un uzvedību. Konfūcijs bija neapmierināts ar sabiedrības demoralizēšanu, tikumu sabrukumu. Tāpēc viņš pievērš lielu uzmanību jautājumiem par ideāla cilvēka audzināšanu. Ideālam cilvēkam ir jāciena apkārtēji cilvēki un sabiedrība. …
