Ar Zelmiņu
Zelmiņa ar Ievu sastopas tikai brīdī, kad Ieva pirmoreiz ierodas Indrānos, tomēr arī pret Zelmiņu Ievai ir nepatika, kaut arī ne tāda, kā uz citiem tēliem. Zelmiņa pret Ievu izturējās pieklājīgi, pat lapni sasveicinājās. Arī Ieva necentās viņai skaļi izteikt kādus apvainojumus, toties, kad Zelmiņa beidzot devās ārā no istabas, Ieva Edvartam noteica, ka neļaus nevienam dienas laikā tā slinkot.
Ieva. „Vai gulēja, vai? Nu pagaidi vien, es tev gan ļaušu dienas laikā tā gulstavāt! Tādēļ jau šie arī nekur nevar tikt, ka pilna māja atkravas.”
Ar Noliņu
Par Noliņu Ieva sarunājas ar Edvartu, nospriežot, ka no viņa „kā strādnieka ne velna” un ka šis visus darbus tik velkot atpakaļ. Ievai pie sirds negāja, ka abi ar Edžiņu mēģināja nošaut zaķi, tāpēc uzskatīja, ka Noliņš nav pelnījis gaļas šķēli.
Ieva. „Kad tik Edvartam kāds gabals. Un to liesumiņu Edžiņam. Mums citiem, ka tik ko nosmeķēties”.
Guste. „Noliņam tak arī vajaga.”
Ieva. „Tas nu šoreiz nav pelnījis. Bet lai nu iet... [..]”
Tēla nozīme
Lugas pamatā ir attiecības starp divām paaudzēm, kas saimnieko vienā mājā. Lai arī īpašums ir sadalīts un vēlāk pieder tikai jaunajiem, rodas strīdi ar vecāko paaudzi, jo katram ir savi uzskati. Ieva ienes „Indrānos” jaunāku laiku uzskatus, ka jādomā par nākotni, visiem ir jāstrādā, ikviens iemesls ir labs, lai pelnītu naudu, tādā veidā ietekmējot arī Edvartu un viņa attiecības ar vecākiem. Ievu var uzskatīt par sakni šīm nesaskaņām ģimenē, jo dzīvoja pēc citiem principiem nekā bijis iepriekš šajā mājā pieņemts.
…
