Ja problēmas ir tikai uzvedības paradumu līmenī, tad sava attieksme un uzvedība jāmaina pieaugušajam, jo tad arī izmanīsies bērna uzvedība. Protams, sākumā bērns pretosies, jo jau pieradis pie noteiktas uzvedības. Ar bērnu jārunā skaidri, noteikti, skatoties acīs un pietiekami stingri, taču nepaceļot balsi. Ir jārēķinās, ka bērns nespēj iesākto darbību pamest uzreiz – bērns iepriekš jāsagatavo tam, kas notiek tālāk. (Piem., “Necel no klucīšiem jaunu māju, pēc piecām minūtēm Tev būs jāiet gulēt”.)
Sarunājoties ar bērnu, pareizāk ir sacīt, ko vajadzētu darīt, nevis piesaukt visu to, ko nevajag darīt. Bērna domāšana ir konkrēta un tēlaina, vārdam “ne” nav savas bildītes, tāpēc lietojot “ne” mēs provocējam uz pretējo.…
