Grāmata sastāv no sešām nodaļām (grāmatām). Pirmajā grāmatā dota valsts kā tautas varas definīcija, norādīts uz cilvēka sabiedrisko raksturu kā valsts izcelšanās pamatu un atklāta tā būtība – ar kopīgām interesēm un tiesībām vienotu cilvēku kopiena. Aprakstīti trīs klasiskie valstu tipi: monarhija, aristokrātija, demokrātija un raksturotas katras iekārtas stiprās un vājās puses. Vislielāko priekšrocību pārējo iekārtu vidū, dodot karaļvalstij. Ideāla ir ceturtā tipa valsts, kuras iekārtā sajauktas pirmo trīs modeļu iezīmes. Jaukta tipa valsts nodrošina pilsoņiem lielu vienlīdzību (aequabilitas magna) un tai raksturīga liela noturība (firmitudo), kas ir svarīga prasība katrai valstij.
“Valstij, pat ja tā ir briesmās, tu nevari palīdzēt jebkurā brīdī vai tad, kad to iedomājies, ja tu neesi vietā, kurā esi tiesīgs to darīt.” Neesot attiecīgajā valstī, attiecīgajā amatā vai arī attiecīgajā brīdī, nav iespējams izdarīt konkrētas lietas.
“…gudrais zinības par valsts lietam nedrīkst ignorēt, jo viņam jāgatavojas uz visu, par ko nav zināms, vai tas kādreiz nebūs vajadzīgs.”
“Ja mēs par šīm lietām neko nezinām vai arī ja zinām ļoti daudz, šo zināšanu dēļ mēs nevaram būt ne labāki, ne laimīgāki, turpretī ir gan iespējams, ka mums būtu viens senāts un viena tauta; un ir lielas bēdas, ja tā nav, un mēs zinām, ka ir citādi, un saprotam, ka tad, kad tas būs īstenots, mēs dzīvosim gan labāk, gan laimīgāk.” Manuprāt, vērtīga atziņa tāpēc, ka, lai cik daudz par kaut ko būtu informācijas, vienalga būs kādi apstākļi, kas mainīs rezultātu un tāpēc nevar salīdzināt, piemēram, divu cilvēku, ar vienādi pieejamiem darba rīkiem, rezultātu.…
