Vara ir viena no centrālām un svarīgākajām politiskajām kategorijām. Vara ir īpašs sabiedrisko attiecību veids, kas ir raksturīgs visiem cilvēces attīstības posmiem. Tā ir politikas realizācijas kodols un līdzeklis. Ciņa par varu, tās iegūšana un noturēšana ir viens no sabiedrības politiskās dzīves galvenajiem aspektiem.1
Jau antīkos domātājus nodarbināja jautājums kā novērst valsts varas uzurpāciju, patvaļu, kā pasargāt cilvēku no represijām un izrēķināšanos. Viens no veidiem kā risināt šo mūžseno problēmu ir tāda valsts varas mehānisma radīšana, kas kavētu tās uzurpāciju un izmantošanu par ļaunu cilvēkam. Šādu mehānismu piedāvā varas dalīšanas teorija, kas paredz sadalīt vienotu varu uz vairākām neatkarīgām, bet savstarpēji saistītām varām, kuras varētu sadarboties un kontrolēt viena otru. Tas izslēgtu iespēju koncentrēt varu vienas personas vai institūcijas rokās, kas pārvērstos neierobežotā un visuvarenā valdniekā, kas izdod likumus, nodrošina to izpildi, soda par nepaklausību.
Varas dalīšanas teorijai un praksei ir ilga, pretrunīga un tajā pat laikā pamācoša vēsture.…
