• Nacionālisms politiskajā kultūrā XIX – XX gadsimtā

     

    Eseja3 Politika

Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 13.12.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 1 vienības
Atsauces: Nav
  • Eseja 'Nacionālisms politiskajā kultūrā XIX – XX gadsimtā', 1.
  • Eseja 'Nacionālisms politiskajā kultūrā XIX – XX gadsimtā', 2.
  • Eseja 'Nacionālisms politiskajā kultūrā XIX – XX gadsimtā', 3.
  • Eseja 'Nacionālisms politiskajā kultūrā XIX – XX gadsimtā', 4.
Darba fragmentsAizvērt

Nacionālismam ir vairākas nozīmes. Bieži tas attiecas uz tādu valsti, kurā ir kāda grupa vai grupas, kas veido piederību kādai nācijai un veido kopēju kultūru un identitāti. Nacionālisms var izpausties arī kā grupas solidaritāte pret ārpus grupas esošajiem, veidojot tādu kultūru, kas realizē grupas intereses un vērtības. Grupas locekļi var dalīties divās daļās: vieni, kas atbalsta kultūrnācijas veidošanos un citi, kas atbalsta politiskās nācijas vai pilsoniskās nācijas veidošanos.
Nacionālisms, pirmkārt, var izpausties kā modernas valsts leģitimitātes prasība. Pastāv uzskats, ka cilvēce ir dabiski iedalīta nācijās, kurām ir savas iezīmes un ka vienīgā valsts pārvalde var būt nacionālā pašvaldība. Līdz ar to veidojas ideja par politiskās sabiedrības saistību ar nacionālo identitāti vai nacionālo teritoriju. Tikmēr nācija tiek izprasta kā politisko tiesību atrašanās vieta, kas nosaka politisko uzticēšanos un lojalitāti, kā arī tās brīvību, vienotību, integritāti un politiskās darbības „tīrību”. Tātad nācija – valsts tiek uzskatīta par vispārēju paraugu. 19.gs.beigās šī nacionālisma izpausme veidoja jaunu vispārēju principu, ka visām nācijām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Līdz ar to nacionālisms veidojās ietekmējoties no liberālajiem un demokrātiskajiem principiem, tomēr tas negarantēja šo principu ieviešanu. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants