Lai eksistētu, pastāv daudz teorētiski un praktiski sarežģītu uzdevumu, kuru risinājumi prasa speciālus pētījumus. Ar terminu “eksistence” (lat. existentia – pastāvēšana) saprotam vienu no eksistenciālisma pamatjēdzieniem, kas nozīmē cilvēka personības esamības veidu. Saskaņā ar eksistenciālistiem, eksistence ir tas centrālais cilvēka “ES” kodols, kas liek tam darboties nevis tikai kā atsevišķam empīriskam indivīdam un nevis kā “domājošam prātam”, tas ir, nevis kā kaut kam vispārējam (vispārcilvēciskam), bet gan tieši kā konkrētai neatkārtojamai personībai.1 Eksistenciālisms uzsver cilvēka esības vienreizību, tās individuālo raksturu, tās neatkārtojamību un nolemtību brīvībai un atbildībai. Eksistence ir vērsta pret cilvēka reālistisko izpratni, kas par cilvēka būtību uzskata prātu, un pret tā marksistisko izpratni, kas uzskata to par sabiedrisko attiecību kopumu. Attiecībā uz eksistences problemātiskumu, cilvēka iedaba ir pārāk sarežģīta, pretrunīga un mainīga, lai to iekaltu jēdzienos un spriedumos uz visiem laikiem un pašapmierināti domātu, ka sevis vērošana, pētīšana, saprašana ir sasniegusi galējo robežu.…
