IZGLĪTĪBAS SISTĒMA BIZANTIJĀ IX – XII GS.
TĒZES
Izglītība ne vienmēr garantēja labvēlību. Tā bija pieejama tikai tiem bērniem, kuru ģimenes spēja apmaksāt mācības. Parastie ļaudis uzskatīja, ka mūzikas un dziedāšanas apguve ir svarīgāka par gramatikas apguvi.
Amatnieka dēliem visa izglītība sastāvēja no elementārās gramatikas un arodprasmju apguves, kas tika iegūta pilsētā, kāda meistara darbnīcā. Imperatoru-pulkvežu, arī aristokrātu bērni izgāja pilnu kara zinātnes kursu, lasot stratēģiju grāmatas un mācoties apieties ar ieročiem skolotāja uzraudzībā.
Sākumskola, kas ilgu laiku atradās pāvestu kontrolē, kļuva par privātskolu. Sākumskolas mācību programma: lasīt un rakstīt mācīja pēc bībeles un Homēra poēmām, komentēja un skaidroja bībeles tekstus un antīko autoru darbus. Protams mācīja arī skaitīt.
Baznīcās un klosteros bērnus apmācīja ar mērķi sagatavot zemākās garīdzniecības personālu savas iestādes vajadzībām.
Visi varēja mācīties vidusskolā neatkarīgi no sociālās izcelsmes, tomēr priekšroka tika dota militāro, baznīcas ierēdņu kā arī lielīpašnieku un bagātu tirgotāju bērniem. Zināšanas, kuras tika tur iegūtas, pavēra iespēju izglītotiem cilvēkiem uz administratīvo karjeru. Vidējā izglītība bija paredzēta ierēdņu sagatavošanai. Vidējā izglītība bija augstākās sabiedrības izglītība un ietvēra sevī tikai dažus baznīcas zināšanu elementus.
Laba skolnieka svarīgākā īpašība bija laba atmiņa – tika slavēts tas ierēdnis, kas būdams skolnieks, spēja iekalt no galvas veselas grāmatas.
…
