Vācu filozofs Imanuels Kants (1724-1804) ir viens no pašiem nozīmīgākajiem Eiropas filozofiem. Ar viņu beidzās Jaunlaiku filozofija un sākas neredzēts subjektivitātes filozofijas uzplaukums, kas ievada moderno domāšanu un joprojām saglabājis nozīmīgu lomu mūsdienu uzskatos par cilvēku un pasauli. Imanuels Kants ir domāšanas precizitātes, pamatīguma, argumentācijas, sistemātiskuma paraugs. Kanta uzskatiem piekrīt, tos pārveido vai arī pret tiem iebilst, bet neviens domātājs pēc Kanta nespēj atstāt viņu neievērotu. Kants ir kā domas milzis, ar kuru visi cenšas samēroties. Gan Martins Heidegers, gan Karls Jasperss un citi 20. gadsimta filozofi diskutē ar Kantu. Kants ietekmējis praktiski visas Eiropas kultūras sfēras: mākslu, ticību morāli, dabaszinātnes, gaumi, audzināšanu, politiku.
Visu mūžu Kants nodzīvojis vienā pilsētā – Kēnigsbergā. Viņš nenāk no bagātas ģimenes, tāpēc zina, ko nozīmē trūkums un pieticība, un savu dzīvi raksturojis šādi: “Es cenšos pakļaut lietas sev, nevis sevi lietām” (Kants I. Praktiskā prāta kritika. R., 1988). Apbrīnojami, kā šis Kanta izteikums par dzīvi saskan ar viņa filozofijas būtību.…
