Pie viņas gultas sēdēja viņas mamma, ģimene. Raudošām acīm Leldes mamma apskāva viņu. Un iečukstēja ausī: „ Nekad neaizej neatvadoties. Nekad neaizej dusmojoties. Nekad neaizej ciešot. Apsoli. Es uztraucos par tevi. Es mīlu tevi.” Lelde pazīst savu sirdi, vai vismaz daļu no tās. Vēl tika dots laiks, laiks to iepazīt. Viņai rūp viss, kas tajā, bet par visu vairāk viņa gribēja, lai par viņu, pavisam vienkārši ,uztraucas, lai viņu mīl.
Man rūp mans stāsts.
…
