Mūsdienās robežu nav, un ir gandrīz neiespējami dalīt kaut ko pa plauktiņiem. Tas attiecināms uz pavisam jauno mūziku. Akadēmiskās un džeza mūzikas robežas ir ļoti satuvinājušās. Bieži vien pat no mūzikas nav ne miņas, un tas var būt jebkas. Tomēr vienīgā lieta, kas vēl varētu nodot, ir improvizācija. Lielākajā daļā gadījumu var dzirdēt atšķirību starp akadēmiskās un džeza mūzikas pārstāvju improvizācijām. Bet kopumā man šķiet, ka aiz līnijas, kur beidzas skaņdarbi kā izrakstītas kompozīcijas, beidzas arī iedalījumi. Nemaz nerunājot par absolūto konceptuālismu, kur cilvēki bāž mutē dažādas mūzikas harmonijas grāmatas un rada skaņas, pēc tam meklējot atšķirības, kādas radušās. Un vienmēr jau jāatgriežas pie jautājuma, ko Dišāns ar savu Strūklaku uzdeva jau 1917. gadā – kas vispār ir māksla? Un pie tā, cik garš baltais troksnis katram ir melnais kvadrāts. Vēl, loģiski ir jautāt – kuram tas ir vairāk vajadzīgs - māksliniekam vai klausītājam? Vai pliks koncepts ir augstāka māksla par vienkāršu dziesmu. Vienmēr šķiet, ka vairs tālāk nav kur iet, bet mākslinieka pienākums ir parādīt, ka ir gan. …
