„ Bērnu literatūra – tā ir garā pupa, pa kuru var uzkāpt debesīs. .. bērnu literatūra ir lieli svētki, uz kuriem mēs esam ieradušies un kuros mums jāprot uzvesties. Bērni mūs uzrauga, cik mēs esam taktiski, gudri, labi, gatavi tieši šimbrīdim. Tas ir galvenais bērnu literatūras kritērijs – cik tā ir šobrīd un uzreiz. Cik tā ir gatava brīnumam, cik tā ir piedzīvojuma momentā, cik tā ir pārsteigta – un mute vaļā!
Tomēr – mēs neesam bērni. Mēs, rakstnieki, neesam bērni, mēs neesam vairs bērni. Un tur neko nevar darīt. Vienīgais, ko var darīt, - ir rakstīt bērnu grāmatas, tas ir, sevi atminēties, atcerēties. Atcerēties, kādi skaisti bērni mēs esam. Kādi gudri, asprātīgi, jocīgi bērni mēs esam. Cik mēs atkal esam īsti un – no sirds. „ [ 3; 7. – 8. ]
( I. Ziedonis )
Katram no mums bērnībā ir bijušas mīļas grāmatas, kuras pārlasītas vēl un vēlreiz. Grāmatas, kuras gribas pārlasīt arī jau pieaugušam esot. Gan bērnībā, gan tagad esmu ļoti, ļoti daudz lasījusi, taču joprojām pa reizei pārlasu Vijas Upmales un Zentas Ērgles darbus bērniem, lasu tos vakaros arī saviem dēliem, tāpēc droši varu teikt, ka abu rakstnieču darbi ir vieni no man tuvākajiem, jo, kā kādreiz teicis kāds gudrais, laba grāmata ir tā, kuru gribas pārlasīt vēl un vēlreiz, ar katru reizi atrodot tajā ko jaunu sev. Šim darbam izvēlējos Zentas Ērgles stāstu „ Mūsu sētas bērni „ un Vijas Upmales stāstu „ Raibās nedienas „. …
