• Iesākumā viņa izskatījās ļoti nobijusies, kad paņemot aiz rokas, gāju uz
guļamtelpām. Tas izskaidrojams ar to, ka bērns nezināja, kas viņu sagaida. Kā arī vēl nejutās droši manā sabiedrībā ( nebija vēl apradusi);
• Kad paņēmu viņu klēpī, tad atraisījās, palika mierīga, ļāvās notiekošajam.
Interesanti, ka sēžot man klēpī, neizrādīja nekādas kaprīžu iezīmes. Domāju, ka bērns sāka justies droši manā vidē;
• Sākot lasīt tekstu un līdztekus rādot tekstu, meitenīte savā valodiņā runāja
līdzi. Jo attēli ir krāšņi, krāsām pārbagāti un labi saskatāmi. Manuprāt, tas, ka bērns atkārto manis teikto, nostiprina šo vārdu lietojumu viņa runā;
• Kā arī rādot uz attēliem, izmantojot gan žestikulāciju, gan priekšmeta vārdu un
krāsu formas, meitenīte izskatījās ļoti priecīga, kas izpaudās viņas rīcībā – smieklos, un atdarināšanā ( nedaudz atdarinot manu žestikulāciju, un rādot ar savu mazo rokas pirkstiņu, gaidīja, kad es atkārtošu, kas tas ir, ko, protams, izdarīju).
• Pēc pasakas nolasīšanas, meitenīte bija ļoti atraisīta un pozitīvi noskaņota, ejot
pie pārējiem bērniem. Nākošā dienā, aizejot uz bērnudārzu, šī meitenīte pienāca klāt un teica :”Audzīt, palasīsim pasaku..”.…
