Un man tiešām reizēm ir kauns, jo mēs no dabas paņemam tik daudz, jo tā taču atpakaļ nekad neko neprasa. Tā klusi cietīs, kamēr cilvēki to turpinās izpostīt, mīdīt ar kājām, atņemot tai visu, visu, kas tik ļoti svēts un paaudzēm saglabāts. “Zieda un cirvja strīdā uzvarētājs vienmēr būs cirvis”, tā teica Vizma Belševica. Un es viņai piekrītu, jo tik ļoti trauslā daba nespēj izturēt smago cirvja asmeni, kas sašķeļ visu savā ceļā, izcērtot ceļu, uz, tā teikt, “labāku dzīvi”.
Lai pasargātu dabu no tās iznīcināšanas, nevajag jau nemaz tik daudz. Mazliet mīlestības, pacietības un labsirdības. Sāc ar vismazāko – noskaņo sevi labiem darbiem. Uzkop vidi sev apkārt. Izpostītos mežus un pļavas, tas, protams, neatjaunos, bet varbūt būsi piedalījies to saglabāšanā. Mums ir jānovērtē dabas sniegums un nozīme. Mēs taču esam daļa no tās.
…
