Dzīves filosofijas pamatnostādnes

Dzīves filozofijas pamatnostādnes

“Kādreiz mēģināja dzīvi izprast, vadoties
no pasaules. Taču pastāv vienīgi ceļš no
dzīves iztulkojuma uz pasauli…Mēs
neienesam nekādu jēgu no pasaules
dzīvē. Mēs esam atvērti iespējamībai, ka
jēga un nozīme visupirms rodas cilvēkā
un viņa vēsturē.”
/ V.Diltejs /

Ievads

Katrs laikmets izvirza savas problēmas, bet tās izjust, aptvert un saprast ir “dabas dota filozofa iezīme”. Mūsdienu dinamiskā laikmetā vērtību sistēmas politikā un valsts pārvaldē, reliģijā, morālē, filozofijā, kā arī ikdienas dzīvē strauji mainās. Pagātnes un šodienas notikumi kļūst arvien grūtāk saprotami. Tādēļ mūsu pagātni vai nu slavinājam, pat dievinam, vai arī kritizējam. Cilvēku nevar iemācīt saprast citu cilvēku un savu rīcību, kā arī notikumus. Šī prāta spēja veidot notikuma jēgu, cilvēka rīcības jēgu, katram jāveido patstāvīgi. Tā nepieciešama ikvienam no mums, īpaši politiķim, pedagogam, mācītājam, valsts vīram. Šodien ir vērts atcerēties R.Šterna atziņu: “Pagātne bagāta, nākotne vēl bagātāka, jo tai pieder arī tas, kas notiks. Tikai tagadne nabadze. Par tagadni saucam nožēlojamu atlikumu, kas paliek pāri , ja visu notikušo atskaitām no tā, par ko sapņojam.” Ja mēs spējam saprast savu vēsturi un nākotni uz Ticības, Mīlestības un Cerības pamata, tad tagadne kļūst garīgi bagātāka par pagātni un nākotni kopā.

Dzīves filozofija

“Dzīves filozofija” veidojas 19.gs otrajā pusē un savu lielāko ietekmi sasniedz 20.gs sākumā. Šā jēdziena saturs pilnīgāk saprotams saistībā ar tādiem dzīves filozofijai nozīmīgiem jēdzieniem kā pārdzīvojums, pieredze, dvēseles dzīve, vēsturiskais a priori u.c.
Attiecībā pret ārpasauli cilvēks ir apbruņots ar apbrīnojamām zināšanām, fantastisku tehniku, attiecībā pats pret sevi viņš izmanto vienīgo izziņas līdzekli – mākslu un literatūru. Tās nedod izturēšanās receptes un neatklāj absolūtas patiesības, tās ir tikpat nepastāvīgas un mainīgas kā pats cilvēks. Reizē ar viņu tās pārdzīvo kāpienus un kritienus, uzvaru un nopelnu lauri pāriet no viena mākslas vai zinātnes veida uz otru, bet tieši tie, katrs par sevi un visi kopā, palīdz cilvēkam izprast cilvēku, kāds viņš bijis, kāds ir, kāds var kļūt un kādam viņam jākļūst. Politiskās un reliģiskās ideoloģijas izveidojās, cīnījās cita ar citu, uzvarēja vai tika uzvarētas un zaudēja savu nozīmi. Literatūra un māksla nokļuva to ietekmē vai tika tām pakļautas piespiedu kārtā. Ideoloģijas nomainīja cita citu , turpretī literatūra un māksla palika. Tās paliks un pastāvēs tik ilgi, kamēr vien cilvēce saglabās interesi par sevi.
Radīdams teiksmas par dieviem un varoņiem, cilvēks spēra pirmo soli daiļrades laukā un pretī pašizziņai. Kopš tā laika literatūra un māksla ir nostaigājušas garu attīstības gaitu. Lai izprastu šo ceļu un tā rezultātus, katram cilvēkam tas jānostaigā vēlreiz pašam: nevar spert nākamos soļus, nesperot pirmo. Un tādēļ, pēc A.Puškina atziņas “katram izglītotam eiropietim jābūt pietiekamai jēgai par diženās senatnes nemirstīgajiem daiļdarbiem”.

…