Blēzs Paskāls raksturo cilvēku kā būtni, kura cieš un apzinās savu niecību pasaules priekšā. Pasaule tiek atzīta par bezgalīgu. Visa redzamā pasaule ir ārkārtēji maza daļiņa no neaptveramās dabas valstības. Cilvēka spēkos nav saprast neesamību , no kuras viņš ir radies, un bezgalību, kurā viņam lemts ir aiziet. Cilvēks ir nozīmīgs ar to, ka viņš apzinās savu niecību. Cilvēka spēks ir spēja saprātīgi domāt.
Paskāls raksta par cilvēku „Cilvēks ir tikai niedre un visvājākā dabas niedre, bet niedre, kas domā. Visam visumam nav nemaz jāapbruņojas, lai viņu iznīcinātu, nedaudz tvaika, dažu ūdens pilienu pietiek, lai viņu nonāvētu. Bet kad visums viņu samaļ, viņš cēlāks nekā tas, kas viņu nogalina, jo zina, ka mirst.„ Paskāls uzsver cilvēka unikalitāti ar viņa spēju domāt.
Paskāls cilvēku raksturo kā egoistisku būtni, kas balstās uz pieredzi un instinktiem. Paskāls runā par diviem cilvēka iedabas aspektiem: raugoties no galīgā mērķa, cilvēks ir cildens un ne ar ko nesalīdzināms, raugoties no ikdienišķajām īpašībām, - zemisks un pretīgs. Cilvēkam ir jāatklāj sava divējādā daba: vienlīdz bīstami ir pielīdzināt viņu kā dzīvniekam tā Dievam.
Cilvēks nav spējīgs saprast dvēseles un ķermeņa vienību. Cilvēks ir pati neskaidrākā dabas būtne, jo tas apvieno neapvienojamo. …
