„Redzi. Ir tā. Man ir grūti izteikties. Bet būs varbūt mums visiem labāk, ja tu šeit izbeigtu darbu. Nepārproti: man nav nekādu sūdzību pret tavu darbu. Tu biji labs strādnieks. Es ceru, ka tu būsi džentlmens diezgan, la man neprasītu savas atlaišanas iemeslu.” Uz ko Arturs atbildēja: „Es to saprotu, ser.” Protams. Lielu lomu šai situācijā spēlēja tas, ka viņš redzēja Vainraitu ceļos, lūdzoties Normai, lai tā paliek pie viņa. Arturs daudz ko pārcieta, mocījās, taču nekad nepadevās.
Romānu izlasot, es nāku pie atziņas, ka dzīve nav rožu dārzs un vienmēr gadīsies kāds ērkšķis, kas iedursies dzīves ritējumā. Taču, lai kāda arī nebūtu dzīve, ir jācīnas un jādzīvo tālāk.
…
