PSRS Otrā pasaules kara priekšvakarā

23. augustā Ribentrops tika ielūgts uz Maskavu un jau nepilnu stundu pēc viņa ierašanās viņš tika stādīts pretī padomju līderim. Staļinam maz interesēja neuzbrukšanas līgums un draudzības apliecinājumi – viņa rūpju degpunktā bija slepenais papildprotokols par Austrumeiropas sadalīšanu. Ribentrops piedāvāja ietekmes sfērās sadalīt Poliju – tā, ka Varšava būtu vācu pusē, bet par to, vai tiktu saglabāta kāda Polijas neatkarības šķietamība, netika runāts. Attiecībā pret Baltiju Ribentrops piedāvāja, ka Somija un Igaunija būs PSRS ietekmes sfērā, Lietuva – Vācijai, bet Latvija tiktu sadalīta. Kas Staļins pieprasīja visu Latvijas teritoriju, jo viņa politisko un ekonomisko interešu zonā bija arī Ventspils un Liepājas ostas, Ribentrops telegrafēja Hitleram, kurš padevās. Naktī no 1939. gada 23. uz 24. augustu Molotova-Ribentropa pakts, Neuzbrukšanas līgums ar papildprotokoliem, tika parakstīts.
Ribentrops pacilāts atgriezās Berlīnē, kur eiforiskais Hitlers viņu apsveica kā „otro Bismarku”.
Kisindžers raksta par to, kurš tad būtu vainojams pie šāda notikumu pavērsiena. Daži vēsturnieki vaino Lielbritānijas vilcināšanos un nevēlēšanos risināt sarunas par militāru vienošanos ar PSRS. Tomēr nevar vainot britu neveiklo diplomātiju. Kisindžers norāda, ka īstā problēma bija tā, ka Lielbritānija nevarēja pieņemt Staļina noteikumus, neatsakoties no principiem, kurus bija ievērojusi kopš Pirmā pasaules kara beigām. Nebija jēgas nostāties pret to, ka Vācija aprij mazās valstis, ja tas nozīmēja ļaut Padomju Savienībai darīt to pašu. Staļinam bija stratēģija, bet nebija principu, savukārt demokrātijām bija principi, bet nebija stratēģijas.
…