Mainība.
Mainība ir organisma spēja atšķirties no citiem savas sugas pārstāvjiem. Mainību nodrošina pārmaiņas ģenētiskajā materiālā, gan ārvides faktori. Mainību nodrošina gan ārvides faktori, gan izmaiņas ģenētiskajā materiālā. Izšķir divus mainības veidus – fenotipisko mainību un genotipisko mainību.
Fenotipiskā mainība.
Fenotipiskā mainība ir pārmaiņas fenotipā, kas radušās ārvides faktoru iedarbībā (piemēram, zaķa kažoka krāsas maiņa atkarībā no gadalaika). Fenotipiskā mainība neskar genotipu. To ierobežo reakcijas norma – kāda konkrēta genotipa fenotipiskās izpausmes robežas. Fenotipisko mainību kontrolē gēni.
Fenokopijas.
Fenokopija ir ārvides faktoru izraisīta pazīme, kas līdzīga kādai ģenētiski determinētai pazīmei, piemērām vidusauss iekaisuma radīts kurlums ir līdzīgs autosomāli recesīvam iedzimtam kurlumam.
Reakcijas norma.
Reakcijas norma ir no genotipa atkarīga specifiska pazīmes reakcija uz vides apstākļu maiņu. Dažādos vides apstākļos reakcijas norma ir iespējamā pazīmes maiņas amplitūda.
Genotipiskā mainība.
Genotipiskā mainība ir pārmaiņas genotipā, kas var izpausties vai neizpausties fenotipā. Ir trīs mainību veidi – epiģenētiskā, kombinatīvā un mutatīvā.…
