-
Raiņa dzejoļu krājuma "Mēness meitiņa" analīze
Lasot “Dagdas piecas skiču burtnīcas”, man radās pavisam cits viedoklis par tā sižetu. Es to gribētu tulkot savādāk. Manuprāt, ar karsto Dagdas mīlestību autors runā nevis par kādu konkrētu sievieti, bet gan par mīlestību uz Itāliju – Rainim ”dienvidos ir sava sapņu zeme – Itālija”, jo viņš taču tik ļoti mīlēja sauli! (S. Viese “Gājēji uz Mēnessdārzu”, 80.lpp). Bet tā kā Itālija bēgļiem nav droša zeme, Rainis un Aspazija apmetās pēc iespējas tuvāk tai – Lugānā, kas ir Itālijas – Šveices robežstacija un paliek tur visus piecpadsmit trimdas gadus. Manuprāt, autors ir laimīgs (cik nu laimīgs vispār var justies no mājām bēgt spiests cilvēks), ierodoties saulainajā zemē un iemīlas tajā – skaistajā Olīvijā. Viņam ir ilūzija, ka šī skaistā zeme palīdzēs pārvarēt ilgas pēc dzimtenes, pēc Latvijas. Kādu laiku viņam tas izdodas, jo apkārt viss ir jauns, neredzēts, izsapņots un beidzot skatāms paša acīm. Bet pirmā sajūsma pāriet, iestājas ikdienas rutīna, ir iepazīta realitāte, un skaistais sapnis, ilūzija grūst – skaistā Olīvija mirst. Pārdzīvojot Olīvijas nāvi, liriskais varonis guļ pļavā, kur viņu pārņem bērnības ziedu smarža, un kur viņš nododas dzīves jēgas un rituma apcerei (“Čūsku vārdi”), un atkal dvēsele sāp pēc mīļās dzimtenes. Viņš nolemj atgriezties mājās ( “Uz mājām”). Kā jau minēju, dzimtenē atgriezies, viņš tomēr jūtās vīlies, nesaprasts. Un atkal viņu pārņem alkas pēc saules, pēc svešām, neiepazītām zemēm – kādas sievietes acīs viņš pamana Olīvijas acu mirdzumu. …
Raiņa dzejas krājums “Mēness meitiņa” ir pēdējā – piektā - daļa autora “romānam dzejā” “Dagdas piecas skiču burtnīcas”. “Dzejnieks pats tās nosaucis par novelēm, kas veido Dagdas dzīves romānu.” (Rainis. Kopoti raksti. 3. sējums, 555.lpp) Vispirms top pirmie četri šīs dzejas krājumi, un tajos autors sakārtojis dzejoļus bez jebkāda īpaša plāna. Bet tad, kad Rainis izlemj par konkrētu dzejas krājumu cikla sakārtošanu, viņš rada šim darbam nepieciešamos, iztrūkstošos dzejoļus. Rainis saka: “Nebija arī domāta sākumā romāna forma. Izauga dzejoļi paši no sevis, kā zemei izaug zāle bez dārznieka māksliskas izvēles. Dzejoļos kā dienasgrāmatā izsacījās dienu secenība un dvēseles pārdzīvojumi. Netīšām tie dažās vietās savēlās novellās un risinājās tālāk.