Aleksa atvēra acis. Visapkārt vilinošs klusums. Pār logu pilēja aukstas rasas lāses. Aleksa ar ātru rokas vēzienu notrauca tās un lūkojās ārā pa logu. Tuvējais ezers bija tik tikko manāms. Pelēkā migla to bija sagūstījusi un cieši turēja savās maigajās rokās. Aleksa strauji izcēla kājas no gultas, taču tās it kā pašas no sevis ierāvās atpakaļ zem siltās, pūkainās segas. Viņa tomēr pārvarēja aukstuma radīto sasalumu un strauji izlēca no gultas. Kā vējš viņa izšāvās pa durvīm un ieskrēja miglas maigajās skavās. Pieskrēja pie ezera un lēni noliecās pie tā. Viņa ieslidināja savu roku ledus aukstajā ūdenī, tad piecēlās un novilka basas kājas. Pašai nemanot, viņa jau lēni vilka nost vējā plandošo naktskreklu. Aleksa atraisīja matus, un tie pa nelielām šķipsnām nogūlās uz viņas bālajiem pleciem. Nu viņa stāvēja pavisam kaila. Lēni kājas viņu nesa ezerā. Viņa gāja aizvien dziļāk un dziļāk. Kājas bija apņēmis saltais ezera ūdens, taču Aleksa to nejuta. Viņa brida uz priekšu tālāk un tālāk...…
