K.Ulmaņa iedibināto režīmu dēvē par Ulmaņlaikiem, autoritāro režīmu un 15.maija Latviju. Arī nacionāli konservatīva diktatūra. Režīms bija mēģinājums iedibināt pāri stāvošu prezidentālu režīmu, kas pilnībā kontrolētu ekonomiku, politiku un kultūru.
Sistēmas pamatā bija vadonības princips, ar Vadoni priekšgalā. Valstī pastāvošās augstākās institūcijas neierobežoja Ulmaņa vienpersonisko varu. Visas svarīgākās lietas izlēma viņa ieceltais Ministru kabinets. Ministru kabinets faktiski bija institucionāls aizsegs diktatora gribas īstenošanai.
A.Kvieisis, prezidents līdz 1936.g. pavasarim, neizmantoja tiesības piedalīties valsts politiskajā dzīvē un netraucēja valdībai pieņemt likumus. Abiem prezidentiem veidojās saspringtas attiecības. Valsts prezidenta amatu K.Ulmani pārņēma (uzurpēja) 11.aprīlī. 1940.g. pavasarī Ulmanis kā Valsts un Ministru prezidents kļuva par valsts aizsardzības vadītāju. 1934.g. 25.maijā likvidēja 60 pilsētās vēlētās domes, aizstājot to ar iekšlietu ministra ieceltām personām.
Režīmam piemita šķietams pretrunīgums-maiga, bez plašām represijām, nebija antihumāns. Ulmanis neatbalstīja politisko ekstrēmismu un mēģināja apkarot visu novirzienu radikāļus, vērsās pret antisemītismu. Autoritārā valdība veicināja celtniecību, bet izglītība un kultūra bija tās galvenās prioritātes. Ulmaņa popularitāti vairoja visai sekmīgā ekonomiskā un sociālā politika.
Režīms bija stabils un pilnībā kontrolēja situāciju valstī.
…
