Papētot Dibifē biogrāfiju atklājas, ka viņš gleznojis ikdienas cilvēkus – sēdošus cilvēkus pazemē, vai vienkāršus cilvēkus laukos. Viņam svarīga bija māksla, kas tieši un dziļi atklāj personību. Taču, neraugoties uz to, Dibifē glezno anti-psiholoģiskus un anti-personālus cilvēkus un nosauc šādu virzienu “art-brut” – māksla, ko veido neprofesionāļi – psihiatrisko slimnīcu pacienti, ieslodzītie un bērni. Ne velti Dibifē uzskatīja, ka ikviens no mums ir mākslinieks dvēselē. “Gleznošana ir tas pats, kas runāšana vai staigāšana.” Es arī piekrītu autoram, ka tieši glezniecība ir tā, kur skaistuma un neglītuma izpratne ir mainījusies. Atcerēsimies vien Rubensa gleznas pretnostatījumā Renuāra balerinām.
Nobeigumā es vēlētos atzīmēt, ka franču mākslinieka slēdzieni par mākslas lomu un nozīmi 20. gadsimtā, pamatojoties uz sešiem argumentiem, spilgti pasvītro nepieciešamību pēc izmaiņām mūsu domāšanas veidā – atgriešanos pie reālā, primitīvā, nenodalot skaisto no neglītā, bet dziļi atklājot personību.
…
