Starptautiskās humanitārās tiesības ir starptautisko tiesību nozare, kas reglamentē attiecības starp karojošajām valstīm, to tiesības un pienākumus, neitrālo valstu tiesības un pienākumus militāro konfliktu laikā, attiecības starp karojošām un neitrālām valstīm, kā arī karojošo pušu kara metožu izvēli, civiliedzīvotāju un to īpašuma, ievainoto un slimo statusu militāra konflikta laikā un daudzus citus jautājumus.
Humanitāro tiesību mērķis ir atvieglot visu bruņoto konfliktu upuru ciešanas, kas atrodas naidīgās puses varā, ir ievainoti vai slimi. Tas attiecas kā uz karagūstekņiem, tā arī uz civiliedzīvotājiem. Kara gadījumā ir jāievēro zināmi cilvēcības likumi arī attiecībā uz ienaidnieku. Personas, kas tieši nepiedalās karadarbībā, un tās, kas nevar piedalīties slimības, ievainojuma, gūsta vai citu iemeslu dēļ, ir jāciena un jāaizsargā pret karadarbības sekām, ir jāpalīdz cietušajiem bez jebkādas diskriminējošas attieksmes.
Humanitārās tiesības var definēt kā „kara laika tiesību cilvēktiesību elementu”, šādi izprastas , tās ir cilvēktiesības, kas piemērojamas starptautisku bruņotu konfliktu laikā, un atsevišķos gadījumos arī iekšēju bruņotu konfliktu laikā. Šo tiesību pamatavoti, lai gan ne vienīgie, ir četras Ženēvas 1949. gada un divi to papildprotokoli.…
