Lielākoties apziņa sāk veidoties jau bērna vecumā, šajā laikā apkārtējās vides informācijas daudzums un cilvēka attīstības līmenis nu jau ļauj katra indivīda apziņai izdarīt secinājumus par to kas viņš ir. Tālāk jau apziņa veidojas izanalizējot esošo informāciju, respektīvi, jaunā informācija tiek izanalizēta par pamatu ņemot iepriekš iegūto informāciju un iespējams pat pielabojot to informāciju kas ir šķitusi kļūdaina. Gunārs A. Irbe saka, ka tieksme aktīvi iekļauties savā sociālajā apkārtnē kļūst intensīva un pat ļoti spēcīga, uzsākot skolas gaitas pamatskolā, tas ir apmēram septiņu gadu vecumā. Pirmā šīs tieksmes izpausme ir vēlēšanās pielāgoties savai tuvākajai apkārtnei, pārējiem bērniem klasē, kaut vai apģērbā. Tas pats ir attiecināms uz valodu un paražām. Šī pirmā tieksme, kas sākumā ir ārēja, kļūst spēcīgāka, tuvojoties pubertātes vecumam jaunais indivīds izveido savu personīgo filozofiju. Šāda filozofija palaikam tiecas atbilst apkārtnes normām un uzskatiem: šajā laikā izveidojas rakstura īpašības, piederības sajūta un sociālās normas, ko indivīds pārņem no savas vides. Šo procesu sauc par identifikāciju, tas ir sociālās vides normu pārņemšana par savām personīgām normām. Tā kā arī valoda ir sava veida sociālās vides norma, arī valodas problēma ir pakļauta šai psiholoģiskajai norisei.
Redzam, ka apziņas veidošanās procesu pilnīgi noteikti ietekmē apkārt esošā vide, kā arī sociālā gaisotne. …
