Romāns tika sadalīts nevis nodaļās, bet gan vienpadsmit grāmatās ar vairākām apakšnodaļām. Pēc vēstījuma formas šis bija reālistisks vēstījums, jo attēloja dzīvi un cilvēku ikdienu, kā reāli varētu būt – tumšās Parīzes ielas un to nomales, pūlis un tā murdoņa, klaidoņi un ubagi, lūdzot žēlastības dāvanas, pakļaušanās monarhijai, , cilvēku kaislības un grēki – viss, kas ir raksturīgs īstai dzīvei. Teksts ir tēlojuma veidā, stāstītājs ir autors trešajā personā (itkā no malas), kurš bieži piemin un iesaista lasītājus, itkā veidojot personiskāku attieksmi. Bieži manāmas bija arī atkāpes no sižeta, lai paskaidrotu notikumus, vai papildinot vispārējo iespaidu, parasti atgriežoties tālā vai nesenā pagātnē. Tēli pārsvarā runā dialogos, lai gan atsevišķi tēli, kā piemēram, Pjērs Grenguārs, kurš ir filozofs, un Klods Frolo, kurš ir zinātnieks un garīdznieks, mēdz ieslīgt garos monologos, gan iekšējos, gan ārējos, sarunājoties ar sevi. Ievads iepazīstināja ar tēliem un to dzīvesstāstiem, kā arī ar apkārtējo vidi un sociālajiem apstākļiem. Darbā bija vairāki sarežģījumi, grūti izvēlēties galveno, bet spilgtākais no tiem bija liktenīgā nakts bordeļa istabiņā, kurā Klods Frolo, tērpies tumšā apmetnī, sekojot Febam de Šatoperam, kurš gāja satikties ar Esmeraldu, nodūra to, un nejauši uzvēļot sslepkavības vainu čigānietei. No šīs nakts izrietēja visu galveno varoņu tālākais liktenis, kurš dažiem no tiem bija traģisks. Par kāpinājumu var dēvēt Kvazimodo cēlo Esmeraldas glābšanu no karātavām. No šī brīža Parīzes tiesnešos un allaž dusmīgajā pūlī brieda ļauni plāni attiecībā pret nelaimīgo meiteni, līdz pagāja divi mēnesi, kas oficiāli tika uzskatīti par „patvēruma” maksimālo ilgumu. …
