Tocenrisms ir priekšstats par dievības centrālo vietu un lomu pasaules modelī, ir būtisks mitoloģiskās domāšanas elements, turpretī zinātniski loģiskai domāšanai raksturīgs antropocentrisms, priekšstats par cilvēku kā pasaules modeļa epicentru, kas savu klasisko formulējumu guvis grieķu filozofa Protagora tēzē, ka cilvēks ir visu lietu mērs1.
Augošais antropocentrisms izpaudās visos seno Tuvo Austrumu tekstos, visos literatūras žanros, bet it īpaši spilgti un izteiksmīgi – tā sauktajā gudrības literatūrā. Seno Tuvo Austrumu literatūras klāstā ,,gudrības literatūra” veidoja patstāvīgu žanru ar savu tematiku un problemātiku, stilistiku un terminoloģiju, pat ar savu autoru saimi un lasītāju auditoriju. …
