Starptautiskās attiecības veido un ietekmē savstarpēji atkarīgi politiskās, ekonomiskās un sociālās dzīves procesi un „aktieru” (lielākoties valstu un starptautisko organizāciju) varas kapacitāte un intereses. Pēc Otrā pasaules kara starptautisko attiecību dinamika ir kļuvusi globāla, aptverot daudz dzīves jomu. Tādām problēmām kā globālā sasilšana, finanšu krīzes vai nabadzība nepiemīt tikai lokāls vai reģionāls raksturs. Tāpēc var apgalvot, ka šīs problēmas ir globālas. Tās vairs nav atrisināmas vienas valsts vai vienas ekonomiskās sistēmas ietvaros, tāpēc ir nepieciešama to efektīva globālā pārvaldība. Šis jēdziens līdz šim nav ticis plaši lietots.
Globālā pārvaldība ir nacionālu un starptautisku varas institūciju spēja sasniegt politiskus, sociālus vai citus mērķus, izmantojot vienotu likumu sistēmu un kontroles mehānismus. Globālās pārvaldības īstenošanas veids radies neoliberālisma ideju ietekmē.1
Neoliberālisma jēdziens kļuva aktuāls 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Neoliberālisms (jeb tečerisms, reiganekonomika) atbalsta brīvo tirgu, minimālu valsts iejaukšanos ekonomiskajās attiecībās un īpašuma tiesības.…
