Bija interesanti vērot Māras personības attīstību, kā viņa no spuraina pusaudža izauga par saprātīgu cilvēku, kuram ir jāpieņem dzīve, kāda tā ir, un jāsaprot, ka ne visu dzīvē var ietekmēt un ka eksistē arī pelēkā krāsa. Viņai bija milzu aizvainojums uz tēvu, kas viņas bija pametis, tomēr grāmatas finālā viņa piedeva tēvam, jo viņa centās saprast viņa rīcības motīvus, kā arī māte bija mirusi un viņš bija palicis viņas vienīgais vecāks. Man patika, kā nodaļas bija nosauktas, piemēram, “Lielceļš”, kas norāda problēmu, tad pāri “Klintīm” un “Usnēm”, kam vajadzēja būt dramaturģiska sarežģījuma punktiem, un nonāc līdz “Zemei”, kas bija, kā nobeigums un, kā Māra bija atradusi dzīvē beidzot mieru.…
