Secinājumi
Okupētā Latvija nebija unikāla, nevienā veidā, citu okupēto zemju vidū. Latvijas iedzīvotāji nebija unikāli ar ebreju slepkavu skaitu- tie bija absolūtā minoritāte. Arī glābēji bija minoritāte, lai arī ne tik maza, kā tika uzskatīts vēl pirms gadiem desmit-piecpadsmit. Nospiedošs vairākums- kā jebkurā citā okupētajā zemē- bija malā stāvētāji, kuri vai nu vienaldzībā, vai- iespējams, visbiežāk- bezspēcībā noraudzījās uz lielo noziegumu.
Holokaustā izdzīvojošo cilvēku atmiņas ir devušas lielu lomu holokausta izpētē. Lielisks piemērs, manuprāt, ir iepriekš minēto divu autoru grāmatas par vācu laiku Latvijā un skaidri parāda ebreju sarežģīto situāciju, kādā viņi bija nonākuši. Tikai retajam ebrejam izdevās izbēgt no nāves. Nozīmīgu faktoru ebreju izglābšanās gadījumā nospēlēja veiksmes faktors un labvēlīgu apstākļu sakritība.
Ebreju glābēju apzināšana tagad notiek gandrīz katrā reģionālajā muzejā, un Latvija ir iepazinusi jaunus glābēju vārdus. Būtisku ieguldījumu glābēju apzināšanā
Kopumā Eduarda Andersa izglābšanās notika krietni atšķirīgi no V.Freimanes. Valentīnas gadījumā krietni lielāko lomu nospēlēja izpalīdzīgu cilvēki, kas uzdrošinājās palīdzēt un glābt Valentīnu no bojāejas. Savukārt, Eduarda piemērs parāda, cik lielai lomai ir veiksmei un labvēlīgu apstākļu sakritībai un cilvēku līdzcietībai.
…
