Laura ir vāja, glīta un strādīga sieviete. Rakstniece saka:
„Viņa izskatījās pelēka: izbalojusi blūze, padilušas tūristu bikses ar kniedēm, noputējušas basas kājas, tikai pagarie, pakausī ar melnu gumiju sasietie mati mirdzēja krāšņi un sarkanīgi, nesaderēdami ar visu pārējo.”
„Pāri biksei viņai sazin kāpēc vēl bija apsieta skotele, zem plānā, pie ādas vietumis pielupušā blūzes auduma iezīmējās kalsni pleci, bet gaišās, ļoti platās acis šaurajai, pavisam neiedegušajai sejai piešķīra gandrīz vai askētisku izteiksmi.”
„Laura sēdēja līdzās pelēka, ļoti parasta un bezkrāsaina.”
Viņas dzīve ir bijusi grūta, liktenis bijis nežēlīgs, tomēr Laura nav kļuvusi asa un cietsirdīga. Lauras pasivitāte ir šķietama, rīcība nemaz tik neizprotama un neattaisnojama neliekas. Iekšēji viņa dzīvo pilnasinīgu, ļoti sarežģītu jūtu dzīvi. Vispirms jau Laura atturīgi, bet noteikti iet pretī savai un Rūdolfa mīlestībai, kas atklājas romānā. Lauras – notiesātā Riča sievas, divu bērnu mātes un apgādnieces šķiršanās brīdī ar Rūdolfu izteiktais jautājums: „Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?” slēpj sevī arī atbildi. Lauras kaislību itin kā slāpēja un nomāca bezgalīgā spēja uzupurēties, apzinoties, ka viņa ir vienīgais salmiņš, pie kā turas Ričs, un ka Riča ēna allaž kristu pāri viņas un Rūdolfa attiecībām. …
