Pasakā kuilis, Vecais Majors, aicina pārējos fermas dzīvniekus sacelties pret cilvēku, jo viņus neapmierina tas, kādu cilvēks ir padarījis viņu dzīvi. „Tātad, biedri, kāda patiesībā ir mūsu dzīve? Atzīsim nu: mūsu dzīve ir nožēlojama, pūliņu pilna un īsa. Mēs piedzimstam, mums dod vienīgi tik daudz barības, lai mēs neizlaistu garu, un tiem no mūsu vidus, kas spējīgi, liek strādāt līdz vispēdīgajam spēka atomam; un tai pašā mirklī, kad mūsu lietderība ir galā, mūs pretīgā nežēlībā nokauj. Neviens dzīvnieks Anglijā, sasniedzis gada vecumu, nezina, kas ir laime vai vaļas brīdis. Neviens dzīvnieks Anglijā nav brīvs. Dzīvnieka dzīve ir posts un verdzība: tā ir tīra patiesība.” Viņus neapmierina tas, ka cilvēks sev paņem viņu darba augļus, bet viņiem no tā visa dod tikai niecīgu daļiņu, lai gan viņi smagi strādā. „Cilvēks ir vienīgais īstais ienaidnieks, kas mums ir. Novāksim no skatuves Cilvēku, un bada un pārpūles galvenais cēlonis būs iznīcināts uz visiem laikiem. Cilvēks ir vienīgā būtne, kas patērē neražojot. Viņš nedod pienu, nedēj olas, viņš ir par vāju, lai vilktu arklu, viņš nespēj paskriet gana ātri, lai noķertu trušus. Tomēr viņš ir visu dzīvnieku kungs. Viņš liek tos pie darba, atdod tiem tikai nieka mazumiņu, kas neļauj nosprāgt badā, un visu pārējo patur pats. Mēs grūtā darbā aparam zemi, mūsu mēsli dara to auglīgu, tomēr mūsu vidū nav neviena, kam piederētu kas vairāk par paša ādu.”
…
