Galvenais dzejoļu krājuma motīvs ir tumsas motīvs, kura ierastā nozīme tiek mainīta un autors tumsu pozicionē kā sevis attīrīšanos un atdzimšanu – „Es mīlu tumsu, kura nezudīs, kad atkal piecelšos es rīt no rīta.” Latviešu literatūrā no sākta gala tumsa tradicionāli traktēta kā gaismas pretstats, kā ļauno spēku sabiedrotā, kā haosam labvēlīga vide. Turpretī šis krājums veltīts tumsas attaisnošanai (gan piebilstot, ka jebkurš ar tumsu saistītais jēdziens Ziedoņa skatījumā ir ambivalents – tumsa ar gaismu saistīta tik cieši, ka nevar būt ne runas par pretstatīšanu) – „Tumsā ievas baltāk zied. Tumsā balti vārti sētām.” Tumsa autoram kalpo par attīrīšanās līdzekli – tas vēlas ilgi palikt „tumsā svaigā, neatklātā”. Šī iemesla dēļ tumsas motīvs parādās visās dzejoļu krājumā daļās.
Pirmajā dzejoļu krājuma daļā „Dūmu vārdi” nozīmīgs ir dabas motīvs, kas sevī ietver, piemēram, ūdens tēlu („Rakstu dzejoli – cik grūti – ir noslēpt galus ūdenī.”), vēja tēlu („Un vēju piespraudis pie mūsu durvīm.”). Dabas motīvs paspilgtina liriskā Es attieksmi pret sevi, jo viņš ir „no dzelkšņu tēva dzimis dzeloņbērns”.
Lai tēlotu pārmaiņu un atdzimšanas motīvu, autors izmantojis tādus tēlus kā stūris, kas simbolizē robežu starp divām atšķirīgām vidēm, piemēram, tagadni un pagātni – „Te manas grāmatas sākuma stūris.” Pārmaiņu motīvu pauž arī caurvēja tēls, kas tēlots kā visa jaunā nesošu spēku – „Četru caurvēju cienīgs es slavinu šo veco šķūni.”…
