Dzimis Patavijā (tagadējā Padujā), Z-Itālijā. Ķeizara Augusta valdīšanas laikā apmeties Romā, kurš to pagodinājis ar savu draudzību, bet dēvējis viņu par “pompejieti”, jo Līvijs savā Romas vēsturē ļoti cildinājis republikas laikā slaveno karavadoni Pompeju, kā arī cildinājis Cēzara slepkavas. Līvijs bijis izglītots cilvēks, jūsmīgs patriots un reizē liels seno laiku apbrīnotājs. Viņam bijis viens dēls, kam viņš vēstulē ieteicis studēt slaveno runātāju Dēmostena un Cicerona rakstus, pēc tam citus rakstniekus, kas līdzinās šiem abiem. Līvijam bijusi arī meita, ko apprecējis retorikas skolotājs Magijs, ko nākuši klausīties vairāk viņa radniecības dēļ ar Līviju nekā viņa daiļrunības dēļ. Līvijs miris savā dzimtajā pilsētā.
Augusts uzticēja Titam Līvijam apmācīt viņa radinieku un nākamo imperatoru Klaudiju literatūrā.
121. grāmata un, domājams, pārējās grāmatas, kurās bija runa par Augusta principātu, netika publicētas līdz 14. g. m.ē., kad imperators nomira, un tas visdrīzāk bija darīts aiz bailēm, ka rakstītais varētu imperatoru aizvainot.
Darbi
Tits Līvijs vispirms rakstījis filozofiskus apcerējumus dialoga formā un prozā; tie nav saglabājušies.
Viņa galvenais darbs bija Romas vēsture kopš tās dibināšanas (Ab urbe conditā), kura sarakstīšanai viņš veltījis sava mūža pēdējos 40 gadus. [Roma dibināta 753. g. p.m.ē.]
Līvija darbs ir ievērojams mākslinieciskās historiogrāfijas darbs, viens no svarīgākajiem avotiem par republikas laikmetu.…
