Jautājums par valsts būtību ir tikpat sarežģīts un vecs kā pati valsts. Šim jautājumam pievērsās visu valstu un tautību filozofi un juristi visos valsts rašanās un attīstības posmos – no Senās Romas un Senās Grieķijas līdz pat mūsdienām.1
Jebkura definīcija aptver tikai dažas- galvenās, principālās parādības puses, tādējādi padarot to par nepilnīgu.
Nav iespējams dot īsu, bet diezgan apjomīgu definīciju tādai komplicētai, daudzfaktoru parādībai kā valsts.
Apkopojot visas pazīmes, var teikt, ka valsts – universālā politiskā organizācija sabiedrībā, kurai piemīt īpaša publiskā (valsts) vara un regulatīvās (t.sk. piespiedu) iedarbības specializētais aparāts, un kas pārstāv pirmām kārtām dominējošā sociālā slāņa intereses un pilda kopējos sabiedrības uzdevumus.
Šī organizācija tiek veidota, pamatojoties uz iedzīvotāju sadalīšanu pēc administratīvi teritoriālām vienībām un uz pilsonības un tiesību institūtu pielietošanu.2
Termins „valsts” savā vispārējā un mūsdienīgajā nozīmē radies vēlāk nekā organizācijas veids, kuru tas apzīmē, jo vēl XV gs. grieķi pilsētvalsti apzīmēja ar terminu „polis”, bet romieši lietoja nosaukumu „civitas” un „respublica”, kamēr dzīvoja valstī- pilsētā. Kad Roma paplašināja savu varu attālākajās teritorijās un kļuva par ķeizaristi, šo organizāciju dēvēja par „impēriju”.…
