1.Politikas definēšana. Politikas jēdziens ir visai plašs, ar to var saprast jebkāda veida valdīšanu vai vadīšanu, „jebkuru patstāvīgi vadītu darbības veidu”[ ], kaut vai bankas valūtas politiku, lielveikala politiku pret tā klientiem. Taču savā sacerējumā „Politika kā profesija un aicinājums” Vēbers runā par politiku tieši kā par valsts pārvaldi. Valsti viņš dēvē par politisku savienību, un to nav iespējams citādi vadīt, kā vien ar politikas palīdzību.
2.Kundzības leģitimitātes pamatojums. Valstij pieder leģitīma iespēja uz vardarbību. Tā pretendē uz fiziskās leģitīmās vardarbības monopolu, jo visās citās jomās vardarbība ir atļauta tikai tik tālu, cik tālu to atļauj valsts. Leģitīmā vardarbība ir specifisks valstij, tātad politikai, piederošs līdzeklis. Vēbers izvirza trīs attaisnojumus, kundzības leģitimitātes pamatojumus, taču mūsdienu valstij atbilstošākais ir trešais no tiem – kundzība, saskaņā ar ticību legālam nolikumam, tā kompetencei, kas pamatota ar racionāliem noteikumiem, proti, likumiem. Agrāk valsts balstījās reliģijā, ticībā vadoņa harizmai. Valdnieks bija tas, kam bija šī Dieva dotā harizma, viņa varai ļaudis paklausīja, bīdamies no Dieva soda.…
