"Katrai fiziskajai un juridiskajai personai (turpmāk — persona) ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā."1
Tiesā prasību var celt pilngadīga un rīcībspējīga fiziskā persona vai juridiskā persona. Nepilngadīgo interesēs tiesā griežas vecāki vai aizbildnis, bet atsevišķos gadījumos, kad to paredz likums, tiesā var griezties pats nepilngadīgais, ja viņš ir sasniedzis 15 gadu vecumu. To personu interesēs, kuras atzītas par rīcībnespējīgām garīgas slimības dēļ, tiesā griežas aizgādnis. Likumā noteiktajos gadījumos fiziskās vai juridiskās personas interesēs prasību var celt valsts vai pašvaldību iestādes vai citas organizācijas, kurām likums piešķīris tiesības aizstāvēt tiesā citu personu intereses, piemēram, bāriņtiesas - bērnu tiesību aizsardzības jautājumos, arodbiedrības - strīdos sakarā ar darba tiesiskajām attiecībām un citām sociālajām tiesībām, patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas - strīdos par preču un pakalpojumu kvalitāti utt. Šos jautājumus sīkāk esmu izklāstījusi savā darbā.
“Tiesības izpildāmas un pienākumi izpildāmi pēc labas ticības. Likums piemērojams visos tiesību jautājumos, uz kuriem attiecas tā teksts vai iztulkojums. Katra civiltiesiska attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa, un, beidzot, arī pēc analoģijas”…
