Savā referātā es aplūkošu 19. gadsimta sabiedrību kā pretstatu individualitātei un sabiedrību kā tādu angļu un vācu literatūrā. Romantisma literatūru pārstāvēs Bairona „Korsārs” un Valtera Skota „Aivenho”, bet reālismu, jeb precīzāk kritizētāja reālismu – Heines „Vāczeme. Ziemas pasaka”, Dikensa romāns „Olivera Tvista piedzīvojumi” un Tekerija „Liekulības tirgus”. Romantisma un reālisma sintēzi atspoguļo Bīhnera „Voiceks”.
Romantiskais varonis ir ideālists, kas parasti ir opozīcijā pārējai sabiedrībai. Romantismā ir spēcīgi izteiktas ilgas pēc personības radošās brīvības no sabiedrībā valdošajiem uzskatiem, ideālu piepildījuma, arī dziļa interese par nacionālo kultūru, folkloru, kā arī alkas pēc neiespējamā, tālām, bieži vien neeksistējošām zemēm, kur valda gara brīvība, vienotība.
Romantisms kā estētikas virziens par galveno izvirzīja varoni, vēlēdamies atklāt cilvēka individualitāti un meklējot garīgos spēkus un atbalstu pašā cilvēkā, nevis kā agrākie virzieni - apkārtējā pasaulē un sabiedrībā.…
