Tieši šeit rodas vajadzība pēc dalījuma- savos sabiedrības locekļos un svešas sabiedrības locekļos, jo ja šāds dalījums nepastāvētu, tad arī vajadzība pēc politiskās sabiedrības neeksistētu. Starp sabiedrības locekļiem pastāv sociālais līgums, jeb, vienošanās par to, kādi labumi ir nepieciešami, kādā kārtībā tiek pieņemti lēmumi un citas sabiedrībai svarīgas intereses un jautājumi tiek risināti1 Secinājums no tā izriet , ka starp indivīdiem sabiedrībā norisinās interakcija, tomēr starp tām ir nepieciešams sadalošais princips ar politiskajiem ierobežojumiem un par šādu principu var kalpot indivīdu vajadzības.2 Valsts ir instruments šīs mijiedarbības veiksmīgai risināšanai. Līdz šim vēl nav pastāvējusi tāda politiskā iekārta, kas nav centusies nodrošināt, vai vismaz solījusi nodrošināt savas kopienas locekļiem un neveltītu tam savus kolektīvos spēkus viņiem nepieciešamo, apmierināt viņu locekļu vajadzību apmierināšanai.3 Šo vajadzību apmierināšanai ir nepieciešami starpnieki, un šo starpnieku lomu pilda amatpersonas.…
