Veģetārisms

Dabā dzīvnieku valsts vidū ir gaļēdaji un tādi dzīvnieki, kas pārtiek no augiem, kā arī ir tādi, kas kombinē savu barību atkarībā no gadalaika.
Tāpat arī ir cilvēku vidū. Cilvēka pārtiku no senatnes nosaka tas kādos klimatiskajos apstākļos cilvēks dzīvo un kāda pārtika tam ir pieejama. Piemēram, Grenlandē cilvēki lielāko tiesu pārtiek no medījumiem, jo to nosaka klimatiskie apstākļi- lielāko daļu salas teritoriju klāj mūžīgais sasalums.
Tāpat arī indiāņi bija atkarīgi no sezonalitātes - medības tika rīkotas bizoņu migrācijas laikā, bet pārējo laiku sievietes vāca pārtikai dažādus augus.
”Dabā ir augu un dzīvnieku valsts. Ja izvēlamies uzturam augu valsts produktus, esam veģetārieši. Veģetārismam kā idejai ir divas puses- ētiskā un higiēniskā. Tās abas ir svarīgas... Lielais humānists doktors Alberts Šveicars savā laikā radījis pilnīgi jaunu filozofiju- universālo ētiku. Šīs filozofijas pamatdoma- kamēr pastāvēs nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem un to masveida iznīcināšana, tikmēr pastāvēs cietsirdība arī cilvēku starpā... Ētikas pamatā ir mīlestība un līdzcietība, bet higiēnas- veselība...gaļas lietošana cilvēkā ienes stresu, rada organismā skābju pārprodukciju, kas kairina nervu sistēmu. Nervu pārkairinājums bloķē garšas sajūtu. Rodas nepieciešamība lietot dažādas spēcīgas garšvielas, alkoholu, stipru tēju un kafiju. Tas iedarbojas uz psihi, radot negatīvas īpašības: kašķīgumu, skaudību, nenovīdību u.c.”1
Humānisms jeb cilvēkmīlestība- ietver jēdzienu mīlestība, ko A.Šveicars interpretē kā mīlestību pret visu dzīvo (taču ne visi humānisti bija veģetārieši). Humānisms kā domas strāvojums saistās ar 13.- 16.gadsimtu un kā sabiedriski politiska kustība tā Eiropā bija izplatīta 15.- 19. gadsimtā. …